Kas es esmu? Vecrīga. Smalka viesnīca. Esmu atnācis uz kompānijas sarīkotu pasākumu. Iespējams, ka satikšu interesantus cilvēkus un nodibināšu biznesa kontaktus. Taču šobrīd sēžu pie grafologa galdiņa. Viņš skatās manis aprakstītajā lapā un stāsta, ka man piemīt tāda iezīme un vēl tāda, ka noteiktās situācijās es rīkošos tā un tā. Atceros – jā, bieži ir noticis tā, kā viņš saka. Tā ka zināma taisnība tajā visā ir. Tāds man tas raksturs ir… Interesanti tikai, kādēļ es pats par to nebiju iedomājies? Kādēļ man vajag dzirdēt par sevi no cita cilvēka? Varētu padomāt, ka tas nav mans raksturs, ka es neesmu tās īpašības, ko grafologs man sauc… It kā es, bet tomēr svešs pats sev. Neloģiski. Būtu taču jābūt tā, ka es pats sevi pilnībā apzinātos, izjustu gan no iekšpuses, gan no ārpuses un man nebūtu vajadzīga palīdzība sevis izzināšanā. Ka it visā, ko es daru, kā ģērbjos, kā kustos, kā rakstu, kā runāju – it visā es atpazītu sevi un pilnībā uztvertu katru niansi, no kā tā rodas un kādu efektu tā rada. Tātad sanāk, ka es neesmu tas, kam piemīt šīs rakstura īpašības. Jocīgi. Kas tad es patiesībā esmu? Šis ir iedomātas personas iekšējais dialogs. Man – grafologam – tā šķiet visvienkāršāk aprakstīt domu, kas uzradās, darot savu darbu. Patiešām, interesanti, kādēļ gan sevis izzināšanā nepieciešama citu cilvēku palīdzība? Kas tad cilvēks īsti ir – ķermenis, enerģijas lauks, zināšanas un emocijas, vai tomēr kaut kas vairāk?